Mistiskas atmosfēras vietas Lietuvā.

Protams, pati Latvija ir pildīta ar visādām mistiskām vietām uz kurām var doties, lai tev pārskrietu šermuļi pār kauliem, bet to nav tik daudz vai tik iespaidīgu kā ārzemēs, tāpēc šajā rakstā es uzrakstīšu pēc manām domām spilgtākās vietas ārpus Latvijas robežas jeb ko mistisku vismaz atmosfēras ziņā var atrast Lietuvā.

krustu kalns

Kas dienas laikā liekas kā diezgan apbrīnojams piemineklis, pa nakti pārvēršas par diezgan ļoti spocīgu vietu, kuras tuvumā negribās atrasties. Krustu kalns ir vieta, no kuras nosaukuma jau drebuļi pārskrien. Šajā vietā ir aptuveni 100’000 krusti, kas ir tiešām iespaidīgs cipars. Un tie visi krusti ir ļoti tuvu viens otram, gluži kā no kaut kādas spoku filmas. Pirmie krusti tika ievietoti tur 1831.gadā un ap 20.gadsimtu to skaits ievērojami pieauga, līdz tas sasniedza skaitu, kas tur vērojas šodien.

Traķu pils

Visai skaista vieta, bet arī ar mazliet to maģisko, mītisko pieskaņu, Lietuvā ir Traķu pils. Pa dienu tā ir diezgan skaista vieta, bet naktī… Un drīzāk ne pati pils, bet gan ezers ap pili. Kā jau katrai viduslaiku pilij – ir minēts ka apkārt spokojas, jo viduslaiku karos ap pilīm parasti ir krituši daudz kaujinieki, kuri mieru nav atraduši vēl līdz šim.
Protams, šajās vietās ir tikai tā noskaņa ko es meklēju, bet nav tā spokošanās darbība vai vismaz nav nekad vēl ieraudzīta. Vai arī tie, kas ir redzējuši tur kaut ko dīvainu…nav bijuši vairs spējīgi par to kādam pastāstīt…

Advertisements

Nauda! Vai ir alternatīva?

Mazliet novirzoties no tās šausmīgās un maģiskās mistikas, pievēršos mazliet citādākai mistikai – mistikai par naudu.

naudas vergi

Nauda kontrolē mūsu dzīvi, to vari mēģināt noliegt, bet tā ir.
Mēs pārdodam katru savas dzīves dienu, lai kaut kā tiktu pie naudas. Mēs iegūstam izglītību labākam darbam un tajā labajā darbā mēs strādājam. lai tiktu pie naudas, lai varētu izdzīvot, vai apmierināt savas ikdienišķās velmes.
Ja nepietiek ar naudu, ko nopelnam, tad mēs vēršamies pie tādām vietām,kā kredītaizdevum kompānijas, kā piemēram, Ferratum. Tad mēs pavadām savu dzīvi strādājot pie tā, lai atdotu naudu. Un visu naudu kopumā kontrolē pasaules centrālās bankas (ja nekļūdos)

Šis raksts ir ar diezgan filozofisku raksturu – man gribās zināt, ko citi cilvēki par to domā?
Vai mūsdienu naudai ir alternatīva?
Ko mēs varētu izmantot, lai aizstātu naudu? Atgriezties pie seno laiku paņēmieniem? Vai atrast ko labāku?
Vai ir iespējams izdzīvot bez naudas? Vai pasaule izdzīvotu, ja tāda lieta kā nauda vairs nebūtu?
Kā būtu, ja būtu?
Vai mēs esam vergi naudai vai cilvēkiem, kas kontrolē naudu?

Karosta.

Karostas cietums Visslavenākās vietas, kurās notiek kaut kas saistībā ar mistiskām parādībām, parasti saistās ar to, ka tajās ir kaut kādā nedabiskā, brutālā, ļaunā veidā miruši cilvēki. Latvijā tādu vietu nav pārāk daudz,bet viena no visslavenākajām vietām atrodas netālu no Liepājas – Karostā. Karostas pilsētas celtniecība tika uzsākta 1890.gadā pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles un tajā laikā tā tika saukta par Aleksandra III ostu. Latvijas neatkarības laikā šī vieta tika pārdēvēta.

Karostā ir vairāki objekti, kurus ir vērsts apskatīt, bet ja tavas velmes ir kaut mazliet līdzīgas manējām, tad vieta uz kuru tev noteikti ir jādodas ir – Karostas Cietums. Šī cietuma celtniecība tika uzsākta 20.gs  sākumā ar domu, ka tas būs hospitālis, bet šādam mērķim tas netika izmantots nereizi. Tā vietā tā tika izmantota kā īslaicīga disciplinārsoda vieta. Netālu no cietuma atrodas arī brāļu kapi visiem ieslodzītajiem ,kas tika nošauti cietuma priekšpusē. Pēdējie cietumnieki savas kameras pameta 1997.gadā un kopš tā laika tur notiek ekskursijas, kuras piedāvā iejusties cietumnieku ādā un doties pasēdēt aiz restēm. Tiesa, šo vairāku gadu laikā cilvēki ir apgalvojuši, ka viņi ir redzējuši spokus pārvietojamies pa cietuma telpām vai arī sēžam savās agrākajās kamerās. Kā arī laiku pa laikam vēl varot cietuma telpās dzirdēt mirušo cietumnieku vaidus. Cietums ir izcila vieta uz kuru doties, ja esi asu izjūtu cienītājs un spoku fanātiķis, kā arī tuvākajā laikā viņi cietumā ieviesīs iespēju spēlēt  slavenajai ”Escape room” līdzīgu izklaidi, kas nozīmē to, ka tevi un vēl trīs cilvēkus ieslēgs uz vienu stundu kādā kamerā. Tas varētu būt jautri….

Spocīgākas vietiņas Latvijā- Rundāles pils.

Nevienam nav noslēpums, ka Latvija ir valsts ar bagātu pagātni un cerams arī nākotni, bet no šīs visas bagātības tas ir arī diezgan pašsaprotami, ka Latvijā arī daudzviet spokojas!

Rundāles pils

Latvijā nav daudz tādu Piļu, kā Rundāles pils, kura ir tik ļoti majestātiska. Šī pils ir veidota tā, lai tā izstarotu dzīvesprieku un es teiktu, ka viņam ir sanācis! Tas liek domāt to, ka Rundālei nav vispār nekā kopīga ar drūmām pilīm, kuras apsēduši visādi rēgi ar cilvēkiem, kas tur reiz dzīvojuši, bet tā tomēr īsti nav… Vairāki cilvēki, kas reiz dzīvojuši šajā pilī apgalvo tieši pretējo.

”Mums bija jāiet pilī uz virtuvi pēc ūdens. Es dodos pēc ūdens, un ir pilnīgi tādi drebuļi, tāda riebīga sajūta, it kā kāds nāktu no muguras,un vienreiz es nevarēju pāriet pāri skatuvei. Bija tāda sajūta, ka viens tevi tur pretī, un tu tālāk nevari iet.”
Šādi stāsta Leonards Feldmanis, kurš reiz dzīvoja Rundāles pilī.
Arī pats Pils direktors atzīst, ka ir pa nakti dzirdējis pilī soļus.

Visslavenākais spoks šajā pilī ir Baltā Dāma.
Stāsts par šo spoku ir tāds, ka pils celtniecība neesot bijusi īsti veiksmīga, tāpēc pils sienā iemūrēja cilvēku, kā ziedojumu, lai pils stingri stāvētu.
Tieši nesen šajā pilī, netālu no vietas, kur visbiežāk spokojas Baltā Dāma un kur ir stāstīts par to, ka viņa ir iemūrēta, ir atrasts iemūrēts cilvēka galvaskauss.

Gribi asas izjūtas? Tad paliec šajā pilī pa nakti! Un tad varbūt sanāks satiks arī Melno dāmu 😉

Kur doties.

Spoku pilsēta

Latvijā ir vairākas vietas, kurās stāsta par visādām leģendām, kuru dēļ tajās vietas itkā spokojoties. Bet pa īstam, vietas,kurās spokojas vai notiek citas mistiskas parādības, ir ļoti maz. Man liekas, ka pa visu Latviju var vien uz roku pirkstiem saskaitīt visas reālās paranormālo parādību vietas. Bet visas tās vietas – ir redzēšanas un apmeklēšanas vērtas, protams, ne cilvēkiem ar vājiem nerviem, kā arī – tajās vietās ir obligāti jābūt uzmanīgiem!

Viena no Latvijā esošajām spoku vietām ir Skrunda. Tā ir pilsēta. Agrāk viņa bija ļoti blāvi apdzīvota, bet pēc aukstā kara laikiem cilvēki sāka to pamest. Dodoties uz to pilsētu, sajūtas ir ļoti neomulīgas. Var just, ka tu esi pamestā pilsētā. Cilvēki ir stāstījuši daudz nostāstu par to, ka tur spokojas. Arī ārvalstu interneta tīklos tā tiek uzskatīta par īstāko spoku pilsētu. Bet, apmeklējot to vietu, vienīgā lieta, kas piedod šai pilsētais Spoku pilsētas statusu ir tas, ka tā ir neapmeklēta. Bet tā ir ļoti laba vieta, kur doties, ja gribi iepazīties ar spocisko atmosfēru. Pa nakti staigāt pa Skrundas teritoriju ir diezgan nervus kutinoši. Tu ļoti ātri vien kļūsi paranoisks.
Bet īstenībā man par šo vietu ir diezgan laba priekšnojauta. Es pārāk viegli nepadodos, tāpēc es ticu, ka visticamāk tur vēl daudzas reizes atgriezīšos, līdz kaut ko atklāšu!

Mistiskākā vieta Latvijā!

spoki

Pēc manām domām Latvijā vislabākā pārdabiskā vieta, kurā visi pat var just, ka kaut kas nav tā, ir Pokaiņu mežš.
Šī ir mistiska vieta, kurā akmeņi ir mistiski sakārtojušies un ap kuru mākoņi iet ar apli.
Pokaiņu mežā nedrīkst palikt pa nakti. Tas ir jāpamet uzreiz, kad sāk satumst. Cilvēki, kas paliek tur pa nakti pazūd vai arī saskaras ar visādiem grūti izskaidrojamiem brīnumiem un pārcieš milzīgas galvassāpes.
Pēdējo reizi,kad es biju pie pokaiņu mežu robežas pa nakti (ārpus meža,protams) es redzēju, kā man pa meža iekšieni, pa meža un ceļa robežu, seko kaut kāda ēna. Bija visapkārt neparasti kluss. Ap to pulksteņa stundu vajadzēja dzirdēt vismaz putnus dziedam, bet nekā. Bet bija viena lieta, kuru es varēju dzirdēt. Tās bija zaru brikšķēšanas skaņas, kuras nāca no tās dīvainās ēnas. Tā nebija ēna, kas vilkās pa zemi, bet gan gāja gar kokiem. Un pāris reizes es pat redzēju, kā no tās ēnas galvas līmeņa augstuma, nozibam sarkanas acis. Bet ikreizi, kad uz turieni uzspīdināju ar lukturīti – es neredzēju neko. Lai arī par cik drosmīgu es sevi neuzskatītu, es sāku bēgt prom, pēc iespējas tālāk no tā ceļa, kas gāja gar mežu, jo es ievēroju vienā brīdī, ka tā ēna sāk tuvoties, lēnām pārkāpjot šo robežu. Es noteikti domāju kādreiz vēl tajā mežā atgriezties  Es nezinu, kas būtu noticis, ja es būtu apstājies vai būtu palicis, kad tā ēna sāka pamest mežu, bet kaut kā vēlos to uzzināt.